"Labās ekonomikas ziņas no Latvijas Keinsa ekonomikas teorijas atbalstītājus ietekmē tāpat kā ķiploki vampīrus," situāciju raksturo eksperts.
Pēc viņa rakstītā, Keinsa teorijas piekritēji ir pārliecināti, ka Latvijas milzīgo fiskālo sabrukumu izraisīja Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) ideoloģiskais neoliberālisms, kura dēļ valsts nonāca nabadzībā, negūstot nekādu labumu, un nodokļu maksātājiem bija jāmaksā baņķieru rēķini.
Savukārt tagad ir izveidojusies situācija, ka taupības politikas atbalstītāji ir radījuši mītu, lai attaisnotu, ka tādu pašu ekonomikas problēmu risināšanas pieeju kā Latvijā ir iespējams īstenot arī Grieķijā, secina eksperts.
Viņš uzsver, ka nav adekvāti tiešā veidā salīdzināt Latviju ar Grieķiju un to ir atzinis arī SVF. "Latvijai ir mazs parāds, sociālā vienprātība, turīgi kaimiņi un elastīga ekonomika. Grieķijai tā visa nav," paskaidro Lūkass.
Tomēr, pēc viņa paustā, šāds niansēts, bet kopumā optimistisks spriedums ir nepieņemams tiem ekonomistiem, kuri vēlas atspoguļot Latvijas piemēru kā draudīgu brīdinājumu par taupības pasākumu skarbumu. Savā publikācijā Lūkass netiešā veidā šādu ekonomistu vidū minējis Nobela prēmijas ekonomikā ieguvēju Polu Krūgmenu, kurš savulaik pareģoja lata devalvāciju un nesen rakstīja, ka "Latvija liek saviem cilvēkiem atstāt savas kritiskās spējas imigrācijas birojā".
Savukārt Lūkass atgādina, ka Latvijas ekonomiskais posts sākās 2008.gadā pēc nestabila uzplaukuma, ko pastiprināja pavirša fiskālā politika un neapdomīgi banku aizdevumi. "Latvieši varētu pavaicāt, kāpēc tā laika baņķieri un viņu sirdsdraugi politiķi nav sodīti. Taču šo pašu jautājumu varētu uzdot Lielbritānijā vai ASV," sacīts publikācijā.
Tajā arī atgādināts, ka SVF savulaik uzskatīja, ka Latvijas valdībai ir jāreaģē uz krīzi, devalvējot latu, kas piesaistīts eiro, jo tas, iespējams, atjaunotu konkurētspēju un izaugsmi. Piesaistes saglabāšana būtu dārga un bezjēdzīga, un Krugmens savulaik apgalvoja, ka attiecībā uz lata devalvāciju jautājums ir kad, nevis vai. Taču Latvijā gandrīz visa politiskā elite domāja citādi. Tā uzskatīja, ka devalvācija izraisīs daudzu mājsaimniecību, kurām ir kredīti ārvalstu valūtā, bankrotu, pasliktinās valsts tēlu un maz uzlabos eksportu.
"Vai nu tas bija pareizi, vai nepareizi, taču tas nebija gadījums, ka SVF spiež dzert zāles pacientam, kurš to nevēlas," min Lūkass un piebilst, ka SVF galvenais ekonomists Olivers Blanšārs tagad atzīst, ka Latvija rīkojās pareizi, izvairoties no devalvācijas.
"Strauji pieauga bezdarbs. Turpinājās emigrācija, kas jau tā bija liela. Iespējams, ka SVF un ES varēja būt augstsirdīgāki. Taču latvieši paši vēlējās ātri līdzsvarot savu budžetu. Viņi vēlējās parādīt, ka valsts joprojām ir piemērota kandidāte eiro zonai (un daudz neatpaliek no Igaunijas, kas pievienojās 2011.gadā). Tā nebija mazas, virsotnē esošas kliķes politika. Valdis Dombrovskis, kurš ir Ministru prezidents kopš 2008. gada, ir ievēlēts atkārtoti. Divreiz. Ja latviešiem nepatiktu īstenotā politika, viņiem bija visas iespējas šo situāciju mainīt," klāsta Lūkass savā publikācijā.
Tajā viņš uzdod retorisku jautājumu, vai šāda politika palīdzēja. Cenšoties atbildēt uz šo jautājumu, Lūkass min, ka 2012.gada pirmajā ceturksnī Latvija bija straujāk augošā ekonomika Eiropā, un šogad tās pieaugums varētu sasniegt 4% – divreiz vairāk, nekā sākotnēji prognozēts. Bezdarbs Latvijā ir samazinājies no 20% līdz joprojām dramatiskajiem 14%. 2012. gada pirmajos četros mēnešos ārvalstu tirdzniecība ir pieaugusi par 15%. Valdība ir sākusi palielināt sociālos izdevumus. Tai ir investīciju kategorijas kredītreitings.
"Tiem, kuri apgalvoja, ka zāles nogalinās pacientu, nebija taisnība," publikācijā uzsver Lūkass.
Viņš tomēr atzīst, ka nebūtu pareizi sacīt, ka Latvijā viss noritēja pareizi. "Sasteigta valsts izdevumu samazināšana ir izšķērdība. Latvijai ir joprojām daudz darāmā, lai reformētu un uzlabotu valsts pakalpojumus, kā arī panāktu, ka valstī atgriežas tūkstošiem cilvēku, kuri balsojuši ar kājām un devušies uz ārzemēm," rezumē eksperts.
Keinsa teoriju pagājušā gadsimta 30. gados radīja angļu ekonomists Džons Meinards Keinss. Tās pamatatziņa ir, ka brīvā tirgus saimniecība nespēj automātiski pati par sevi nodrošināt tautsaimniecības stabilitāti un pilnīgu nodarbinātību, tāpēc valstij aktīvi jāiesaistās ekonomikas vadīšanā. Paļaušanos uz brīvā tirgus pašregulēšanas spējām un valsts neiejaukšanos ekonomikā, ko sludināja valdošā neoklasiskā teorija, Keinss uzskatīja par visbīstamāko kļūdu un novecojušu politiku. Keinsa atziņas radās 1929.–1933. gada Lielās ekonomiskās depresijas iespaidā. Keinsa teorijas pamatā ir atziņa, ka izšķirošā nozīme ekonomikā ir pieprasījumam, kurš nosaka ražošanas pieauguma un nodarbinātības pakāpi, tāpēc valsts uzdevums ir saglabāt un dažādi veicināt pieprasījumu. Īpaša nozīme, pēc Keinsa uzskata, ir valsts budžeta izdevumiem, kuriem savukārt jāveicina arī privātie kapitālieguldījumi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru